Andrejs Veisbergs: Valodā kā modē - demokratizācija

Autors : Madara Mieriņa

Gaidot festivālu LAMPA un sarunu “Mēs veidojam valodu, vai valoda veido mūs?”, aicinām apjaust pasākuma gaisotni jau tagad. Uz ieskaņas jautājumiem atbild valodnieks, pasniedzējs, tulkotājs, daudzu zinātnisko rakstu un arī Tildes Birojā iekļautās latviešu-angļu vārdnīcas autors Andrejs Veisbergs.

Varētu teikt, ka vārdnīca ir valodas spoguļattēls. Kā ir? Vai patiešām, izlasot vārdnīcu, mēs varam iegūt pilnīgu priekšstatu par valodu un to pārzinām?

Ja vārdnīca ir laba, tad var gūt priekšstatu par valodas vārdu krājumu. Bet valodā ir arī daudz kas cits. Turklāt vārdnīcās pagaidām parasti neredzam lietojuma biežuma informāciju, kas varētu nozīmēt, ka mūsu iespaids ir neprecīzs ― proti, vārdnīca var radīt iespaidu par ļoti plašu leksiku, kamēr dzīvē daudzi šādus vārdus nemaz nelieto vai nezina. Bet var būt arī otrādi ― vārdnīca vāji atspoguļo vārdu krājumu, kas lietots.

Vai vārdnīca ir nemainīgs un noteikts gala lielums gluži kā matemātisks vienādojums ar savu rezultātu, kuru ikviens iegūst vienādu, vai tomēr atšķirīgiem cilvēkiem sanāktu dažādas vārdnīcas?

Katram sava, turklāt no labas un plašas vārdnīcas satura pat izglītots cilvēks arī pasīvi zinās tikai daļu. Indivīda aktīvo vārdu krājumu ietekmē izglītība, profesija, draugi, ģimene, lasītā, klausītā apjoms utt. Vairums cilvēku iztiek ar apmēram 5 000 vārdu. Ļoti "attīstītam" cilvēkam, iespējams, būs 20 000 vārdu krājums. Elementārai saziņai pietiek ar tūkstoti.

Vidēja lieluma vārdnīcā ir apmēram 20 000 vārdu. Elementārai saziņai pietiek ar tūkstoti.

Vai pēc valodas var novērtēt cilvēku?

Jā, bet jautājums ir par “novērtēt” nozīmi. Varbūt skaista valoda ne vienmēr korelēs ar augstu ētiku, bet zinātājs pēc valodas ļoti daudz ko varēs pateikt par cilvēka profesiju, izglītību, dzimto vietu. Kriminologi, analizējot indivīda valodu, var atpazīt rakstītāju vai runātāju.

Varbūt skaista valoda ne vienmēr korelēs ar augstu ētiku, bet zinātājs pēc valodas ļoti daudz ko varēs pateikt par cilvēka profesiju, izglītību, dzimto vietu.

Vai tas arī vienlaikus norāda uz to, ka katras personas lietotā valoda gan mutvārdos, gan rakstos saglabā kādas īpašas tikai viņam piemītošas iezīmes?

Jā, protams, mīļvārdiņi, profesionālismi, ierastās struktūras, arī kļūdas.

Cilvēkiem patīk tiekties uz pašu noteikto ideālu. Vai ir arī tāda ideālā valoda?

Vispārēja ideāla, šķiet, nav. Bet ir labas valodas pamatpazīmes ― atbilsme normām, bagātība. Tiesa, izcili valodas lietotāji nereti ienes arī zināmas normu nobīdes, kas vēlāk tiek uzskatīts par jaunu normu.

Varbūt valodai tāpat kā apģērbam ir sava mode, kas mainās?

Protams, valoda mainās, un mainās arī valodas mode gan stila, gan modesvārdu izpausmēs. Kopumā valoda kļūst strukturāli vienkāršāka, leksiski dažādāka, kas atspoguļo šodienas dzīvesveidu, kas ir straujš, mainīgs, paviršs, fragmentārs, hibrīds.

Par vienkāršošanos. Bieži vajadzības izteiksmes vārdi, piemēram, “jādomā”, tiek aizstāti ar daudz smagnējāku konstrukciju, proti, “nepieciešams domāt”. Kādēļ runātāji labprāt izvēlas lietot garāko, nevis īsāko variantu?

Garās struktūras parasti liecina par vēlmi iegūt laiku domāšanai, tāpat kā garie parazītvārdi: “runājot par”, “gribu teikt”... un tad nu beidzot parādās tas, ko grib teikt. Dažreiz garās struktūras nāk no rakstīta teksta pārneses, dažreiz arī no vēlēšanās izteikties sarežģīti. Nu apmēram tā.

Bet vienkāršošanās dominē valodā kopumā, ikdienas saziņā utt. Apmēram kā modē, kur arī ir, tā teikt, demokratizācija ― nu jau mazliet paburzīts apģērbs ir labs... Bet tāpat kā leksikā ― modes stilu dažādība ir arvien lielāka.

Vienkāršošanās dominē valodā kopumā. Apmēram kā modē, kur arī ir, tā teikt, demokratizācija - nu jau mazliet paburzīts apģērbs ir labs...