Gundega Laiviņa: Laikmetīgā teātra valoda ir dzīva šodienas valoda

Autors : Madara Mieriņa

Septembra sākumā Rīgā notiks Starptautiskais Jaunā teātra festivāls „Homo Novus”, kura izrādē "Remote Rīga" tiek izmantotas Tildes balss tehnoloģijas. Aicinām ielūkoties festivāla rīkotājas un Latvijas Jaunā teātra institūta direktores Gundegas Laiviņas atbildēs par laikmetīgā teātra valodu un tās izpratni.

Mīmika, žesti, runa, izturēšanās veids ― to visu var saukt par valodām. Kāda veida valodas lielākoties valda jaunā teātra izrādēs, un ar ko tās atšķiras no parastā teātra?

Valoda, kas tiek lietota laikmetīgajā teātrī, ir ļoti atšķirīga. Manuprāt, būtiskāka šoreiz ir skatītāja prasme klausīties un uztvert to valodu, kādu mākslinieks ir izvēlējies sarunai. Būtiskākā atšķirība no tā saucamā reālpsiholoģiskā teātra, kura pamatā parasti ir lugas, ir tā, ka laikmetīgā teātra valoda ir dzīva šodienas valoda, kas stāsta par mūsdienu pasauli, mūsu līdzcilvēkiem un tevi pašu.

Vai patiesi ir tā, ka vizuālais tēls pārliecina mūs noteiktāk? Kā būtu, ja skatītājam tiktu dota pretēja informācija ― vārdu valoda paustu vienu, bet pārējās valodas ko citu? Kurai valodai, jūsuprāt, skatītājs uzticētos vairāk?

Vizualitāte un attēls dominē ne tikai mākslā, bet arī ikdienas dzīvē un mediju telpā. Iedziļināties tekstā kļūst aizvien sarežģītāk. Mēs pierodam pie bildes, nemaz necenšoties īpaši skaidrot tās nozīmi vai iespaidu, ko tā rada. Mūsdienu teātrī ir ļoti daudz piemēru, kur izrādes struktūra ir ļoti sarežģīta un skatītājam ir vienlaikus jāuztver dažādi līmeņi ― teksts, vizuālais līmenis, skaņa, jēgas līmenis. Bet ir arī ļoti daudz brīnišķīgu izrāžu, kurās teksta nav vispār. Tāda ir, piemēram, šīgada festivālā izrādītā Alesandro Šaroni „Aurora” un Kristas un Reiņa Dzudzilo „Patētiskā. Par redzamo valodu”. Ja skatītājs uzticas pats sev un māksliniekam, viņi vienmēr atradīs veidu, kā sarunāties.

Ja skatītājs uzticas pats sev un māksliniekam, viņi vienmēr atradīs veidu, kā sarunāties.

Vai izrādes vienlīdz labi uzrunā visus skatītājus? Vai, redzot izrādi, Jūs varat noteikt tās mērķauditoriju. Proti ― šo labi sapratīs brīvdomīgie, šī būs piemērota rāmajiem un ikdienišķajiem, par šo priecāsies maratona skrējēji utt.

Noteikti nē, un labas mākslas iezīme, manuprāt, ir tā, ka skatītāji to uztver, skaidro un vērtē ļoti dažādi. Es arī nevaru noteikt konkrētas izrādes mērķauditoriju, bet varu mēģināt konkrētam cilvēkam ieteikt izrādes, kas, manuprāt, viņam vai viņai varētu patikt un būt svarīgas. Bet ― bez garantijas, ka tas tā tiešām notiks. Manuprāt, ja cilvēks ir atvērts un zinātkārs, viņu nevar ielikt konkrētos rāmjos un precīzi pateikt ― tas ir domāts tev, bet šis ― nē. Katra pieredze ir unikāla, un to ietekmē ļoti daudz neparedzamu faktoru.

Ja skatītājam nepatīk izrāde ― vai tas nozīmē, ka izrādes veidotāji un skatītājs runā dažādās valodās (izrādē bijuši skatītājam nesaprotami žesti, neskaidri tēli, nenolasāma informācija)?

Ja skatītājam nepatīk izrāde, tad ir divi varianti ― tā vienkārši ir slikta, vai kaut kādu iemeslu dēļ saruna skatītāja un mākslinieka starpā nav izdevusies. Otrajā gadījumā noteikti ir vērts mēģināt vēlreiz, jo no pieredzes zinu, ka agri vai vēlu labs mākslinieks vienmēr atradīs ceļu pie skatītāja.

Dažiem teātris ir lieka laika tērēšana, citiem ― izklaide, mācības vai piedzīvojums, bet vai ir tik vērtīgas izrādes, kas pa īstam var likt mainīt dzīves uztveri uz visiem laikiem?

Var, un tam apliecinājums ir mana personīgā pieredze. Es ieteiktu visiem veltīt kādu laiku savas dzīves nopietnai un labai mākslai ― lasīt, klausīties mūziku, skatīties teātri un kino un arī pašam kaut ko darīt. Ilgtermiņā tas rada kompleksu un ļoti vērtīgu pieredzi, kas atklāj cilvēka un pasaules neizmērojamo sarežģītību, bet reizē padara to daudz tuvāku un apbrīnojamāku.

Es ieteiktu visiem veltīt kādu laiku savas dzīves nopietnai un labai mākslai.

Ja vajadzētu izteikt pāris vārdos tādas izrādes galveno vēstījumu ― kāds tas būtu?

Vēstījumi var būt ļoti dažādi, bet 

māksliniekam ir jābūt maksimāli godīgam un drosmīgam doties šī laikmeta pašā epicentrā, preparēt to un uzdot sarežģītus jautājumus, uz kuriem visticamāk nevienam nebūs atbildes

Tādai mākslai ir jābūt brīvai, autonomai un jāuzņemas risks, tas noteikti nebūs mākslas darbs, kas izdabā kaut kādiem standartiem vai „vidējai” publikas gaumei un gaidām.

Attēls no Gundegas mīļākās šī gada festivāla izrādes – Alesandro Šaroni "Aurora"