Pāris veidu, kā citādi pateikt “wow”

Autore : Madara Mieriņa

Angļu valodas izsauciens “wow”, ar kuru tiek izteikts pārsteigums un neticība ― reizēm ar neviltotas apbrīnas, citreiz arī nepatikas pieskaņu ―, diezgan daudz dzirdams arī latviešu mēlē runātajos teikumos. Kad tas jau ir apnicis vai radies samulsums, ka rakstītajā tekstā lasītājs to varētu sajaukt ar suņa rējienu, ir vērts daudzveidības dēļ atcerēties kādu latviešu izsauksmes vārdu, kas piemērotā intonācijā un īstajā mirklī sarunu padarīs krāšņāku un saziņas biedram paudīs, ka jūtat vajadzīgo pārsteigumu.

O! Viena burta izsauksmes vārds, ar kuru, prasmīgi mainot intonāciju, var sajūsminoši izbrīnīties vai arī izteikt neticības pilnu derdzīgumu.

Ai! Vienkāršais izsauksmes vārds. Lieto, lai izteiktu priecīgu izbrīnu, arī sāpes un žēlumu.

Oh! Arī šis vienkāršais izsauksmes vārds vienlīdz labs kā ciešanu, tā sajūsmas pilnam pārsteigumam.

Tētīt žēlīgais! Ar šo konstrukciju var brīvi izteikt pārsteiguma šausmas, arī neticīgumu, kas sajaucies ar sajūsmu.

Ak tu tētīt! Derēs abos gadījumos ― ja gribēsiet pašausmināties un arī izteikt pozitīvu pārsteigumu.

Ak kungs! Var lietot, lai paustu neticīgumu un pārsteigumu gan par tīkamām, gan arī netīkamām norisēm.

Ak debess! Kad izbrīns ir tik liels, ka iespējams vien noplātīt muti, var vērsties arī pie debesīm.

Ārprāts! Šis lietvārds biežāk tiek lietots tādos izsaucienos, kas saistīti ar nepatīkamām jūtām.

Šausmas! Arī šajā izsaucienā klāt pārsteigumam parasti ielikta zināma sašutuma deva.

Ak mūžs! Lai izbrīns būtu vēl iespaidīgāks, izsaucienu var pavadīt ar izteiksmīgiem žestiem ― ar rokām satvert galvu vai ķert ar plaukstām pie sirds.

Vai dieniņ! Līdzīgs iepriekšējam izsaucienam, bet piesaukta nedaudz īsāka laika mērvienība.

Mīļo stundiņ! Pārsteigumu var izteikt arī ar pavisam īsu laika mērvienību.

Mī un žē! Var paust neticības pilnu sašutumu vai izbrīnu.

Šie nebūt nav visi pārsteiguma izsaucieni. Diezgan daudz tādu var atrast ar dažādiem debesu un elles iemītnieku vārdiem ― Jēzu, Mariju, velnu utt. Piesaucot pašu augstāko vai zemāko, norādām uz lielo jūtu intensitāti, kas mūs ir pārņēmusi, sajūtot izbrīnu.

Protams, izsaukumu lietošanā nekādi ierobežojumi nedarbojas ― kāds vārds pārsteigumā pasprūk pār lūpu, tāds arī izskan. Vienmēr drīkst lietot īpašu, paša izgudrotu izbrīna saucienu. Apkārtējie to noteikti pamanīs un novērtēs.