Daudzvalodu lietišķā sarakste: kļūdas un padomi

Autore : Madara Mieriņa

Par ko domāt, rakstot vēstules latviski un citās valodās? Kā rast labāko pieeju iedarbīgai lietišķajai sarakstei? Kāda ir īstā uzruna, kas stiprina pamatus patīkamām attiecībām un veiksmīgai sadarbībai nākotnē? Lai apgūtu pareizos paņēmienus prasmīgas komunikācijas veidošanā, tiekamies sarunā ar valodnieci Aigu Veckalni, latviešu un angļu valodas lietišķās saziņas eksperti.

Kas ir kopīgie pamatelementi, kas lietišķajā sarakstē visās valodās būtu jāievēro vienādi?

Par vispārīgajiem principiem patiešām varam runāt kā par kopīgiem visām valodām: situācijas un nianses ir atšķirīgas, bet šie seši pamatprincipi ir kopīgi.

Mērķis. Jāzina, ko es vēlos pateikt, jo, ja būs skaidrs mērķis, būs mazāk liekvārdības un arī doma skaidrāka.

Mērķauditorijas pārzināšana. Vienmēr, jebkurā valodā rakstot, vēstule ir jāpielāgo saņēmējam, viņa izpratnei, zināšanām un kultūrai. Mērķauditorijas izpēte jāveic ne tikai citā kultūrā, bet arī savā. Piemēram, ja strādāju lokalizācijas departamentā un rakstu kādam cilvēkam, kuram vispār nav nekāda sakara ar valodām, lokalizāciju un tehnoloģijām, man ir jāņem vērā viņa zināšanu līmenis un jāparedz, ka varbūt viņš nezina, ko nozīmē vārds “lokalizācija”. Lasītājs ir primārs. Rakstot vēstuli, mūsu atbildība ir, lai lasītājs saprot.

Tonis. Lietišķā komunikācija vispār paredz pozitīvo, ja nevar pozitīvo, tad neitrālo toni. Nevienā valodā nedrīkstam atļauties būt negatīvi.

Struktūra. Vēstulei jābūt loģiski izkārtotai un uzbūvētai.

Noformējums. Lai gan, protams, informatīvā funkcija ir svarīgāka, arī estētiskā funkcija ir būtiska, lai netērētu lasītāja laiku un neliktu viņam aizķerties.

Aicinājums rīkoties. Līdzīgi kā reklāmu tekstos, arī vēstulēs ir aicinājums uz kaut kādu darbību – izlasīt, atbildēt, nopirkt, atvērt, pieteikties vai vienkārši norāde neatbildēt.

Gramatiskā pareizība. Pareizībai ir liela nozīme, bet ne tikai. Varam uzrakstīt ļoti pareizu vēstuli, bet tā var būt tik liekvārdīga un neloģiska, ka komati nelīdz.

Vai, rakstot citā valodā, ir būtiskas saziņas atšķirības?

Vispārīgais princips jebkurā komunikācijā ir mērķauditorijas pārzināšana un pielāgošanās. Nevaram bez jebkādas izpratnes runāt ar partneriem Vācijā tieši tāpat kā ar partneriem Latvijā. Mums ir jāveic starpkultūru izpēte – jāpaskatās, ko novērtē Vācijā, cik svarīgas ir pieklājības frāzes. Tas pats ar Lielbritāniju un angļu valodu, Japānu un Ķīnu, kur nedrīkst teikt: “Nē!” un tiešā veidā neko pārmest.

Pat ja saziņa plānota vienā valodā, nevar visām valstīm rakstīt vienā veidā. Piemēram, Lielbritānijā paģēr lielu pieklājību, sliktas lietas, pārmetumus pasakot gandrīz vai kā komplimentu, un arī tev jārunā līdzi tieši tāpat. Nedrīksti teikt: “Kāpēc jūs slikti runājat angļu valodā?”, bet ir jāsaka: “Jums gan ir interesanta angļu valoda.” Mēdz būt tādi šķietami sīkumi kā frāze “Kind regards”, ko Lielbritānijā uztver kā strupu, sarkastisku nobeigumu, gluži kā “Atsienies!”. Ja vēstuli ar to pabeidz – nav pieklājīgi. Bieži Latvijā dzīvojošajiem vēstuļu sarakste ar Lielbritāniju sagādā lielas problēmas tieši pieklājības frāžu dēļ. Gribas ātri pievērsties svarīgākajam, bet vajag parunāt par laikapstākļiem, izteikt komplimentu un izdomāt, kā pateikt, ja kaut kas ir slikti. Savukārt Amerikā laiks ir nauda un drīkst uzreiz ķerties vērsim pie ragiem. Domāju, mums no Amerikas ienācis stils, ka aizmirstam sveicienu un sākam vēstuli uzreiz ar vārdu.

Kā, nezinot kultūras atšķirības, nepieļaut rupjas kļūdas?

Ir svarīgi izpētīt, ar ko mēs sarakstāmies, un tikpat vērtīgi atcerēties maģisko vārdu – pieklājība. Pieklājība ir universāla, un tai nevajadzētu būt izvēlei, bet obligātam nosacījumam. Jo pieklājīgāki būsim, jo drošāk, ka nenošausim greizi. Un ja ir šaubas – līdzīgi kā ar apģērbu – labāk izvēlamies formālāku stilu vai jautājam. Bieži vien nesaprot, kā uzrunāt partneri citā valstī, nezinot, vai tā ir sieviete vai vīrietis – pajautājiet! To drīkst darīt. Cilvēkiem patīk, ja viņus uzrunā pareizi un ja viņiem jautā – tā ir intereses izrādīšana. Pieklājības nekad nav par daudz.

Vai mēdzam latviešu valodas sarakstē pārņemt kaut ko nevēlamu no citas valodas, domājot, ka tā pareizāk?

Pieturzīmju lietojums. Angļu valodā liek komatu aiz uzrunas un sveiciena. Latviešu valodā vajadzētu likt izsaukuma zīmi. Ļoti bieži ir šis komats. Tāpat arī atvadu frāzē aiz “Ar cieņu” vai “Cieņā” nevajag komatu, jo gramatiski neveidojas savrupinājums, bet angļu valodā ir komats. Latviešu valodā liekam komatus gramatiski, bet angļu valodā tos liekam intonatīvi – tātad drīzāk psiholoģiski, kur vienkārši veidojas pauze. Tie ir dažādi principi, tādēļ arī šīs atšķirības.

Nevajadzētu sākt ar vienu pašu vārdu. Sveiciens veido attiecības, kuras var veicināt vai ierobežot. Lai attiecības veidotu labas, nekad nežēlojiet laiku sveicienam un pēc iespējas personīgākai uzrunai. Mēs patērēsim ne vairāk par 30 sekundēm, lai uzzinātu, kā cilvēku sauc, un uzrakstītu “Labdien!”, bet iegūsim daudz vairāk.

Sarakste ir tā pati dzīve. Viss, ko nevēlamu esam aizguvuši no angļu valodas, ir arī sarakstē: lielo burtu lietojums mēnešu nosaukumos, dienu nosaukumos, arī visi nelatviskotie anglicismi, kuriem esam tikai pielikuši galotni “s”. Angļu valodas ietekmi, kas ir citur, redzam arī vēstulēs.

Dzirdot vārdu savienojumu “lietišķā sarakste”, rodas priekšstats par sausu un garlaicīgu tekstu. Kā varam izpausties cilvēciski?

Pasaule mainās, un tai līdzi mainās dažādas jomas, arī lietišķā saziņa, ko mūsdienās pat ir ieteicams padarīt mazliet dabiskāku, dzīvāku – vairs nebūt tik stīviem. Protams, nepazīstamu cilvēku uzreiz nevajag uzrunāt uz “tu”, bet ir dažādas nianses, ko drīkstam pieļaut. Piemēram, varam cilvēku uzrunāt priekšvārdā. Nevajag kungoties un dāmoties, drīkstam teikt: ”Labdien, Madara!”, nav jāsaka: “Labdien, Veckalnes kundze!” Ja cilvēkam tas nav pieņemami, viņš pateiks, vai, ja šaubāmies, varam pajautāt. Šaubu gadījumā – vienmēr labāk formālāk.

Vēl varam izteikt personību un draudzību, kaut vai piektdienā novēlot cilvēkam lielisku nedēļas nogali. Ja zinām, ka viņš nesen uzrakstījis grāmatu vai piedalījies kādā konferencē, drīkstam arī par to kaut ko pajautāt, izteikt uzslavu, komplimentu – varam sarunāties dabiski. Ar emocijzīmēm ir līdzīgi. Ja situācija to pieļauj un abi sarunbiedri ir vai nu līdzīgā amatā, vai vecumā, hierarhiski līdzīgās attiecībās – drīkst arī likt smaidiņus. Protams, prezidentam rakstot varbūt ne un ne jau katra teikuma galā, bet, sūtot vēstuli kolēģim, ar ko mēs jau esam sazinājušies vairākas reizes, – viens smaidiņš būs iederīgs. Mēs drīkstam būt cilvēciski.

Runājot par teksta sausumu, nav nekā radošāka kā uzrakstīt atbildes vēstuli uz sūdzību. Bieži rakstniecības mācībās vēstuļu rakstīšanu izmanto kā vingrinājumu. Dažkārt tādā vēstulē ir viss – bagāta valoda, raibums un tēlainība.

Kā mainās sarakstes specifika, ja sazināmies ar valsts iestādēm, klientiem vai sadarbības partneriem?

Principi paliek tie paši, formu drīzāk noteiks mērķis. Rakstot paskaidrojumu, būsim informatīvi formāli, bet, ja kādu gribēsim apsveikt ar paaugstinājumu darbā, vēstule būs daudz draudzīgāka un priecīgāka. Atbildot uz sūdzību, liksim pirmajā vietā lasītāju un rakstīsim tā, lai vēstules saņēmēju sagatavotu atteikumam vai sliktajai ziņai, tātad – empātiski. Te izpaužas radošums: vispirms izrādām cieņu, sapratni, sagatavojam. Lai cik ļoti mēs dusmotos par to, ko esam saņēmuši (sūdzības bieži ir emocionālas), profesionālam rakstītājam ir svarīgi neiet pavadā pa emocijām un pašam ar savu piemēru rādīt, ka dusmīgam un agresīvam sarunbiedram var atbildēt profesionāli un ar cieņu. Ar to mēs viņu nomierinām. Ir jāzina, ko gribam panākt, lai vēstules saņēmējam uzreiz top skaidrs, ko no viņa vajag, un lasītājam arī jājūtas labi, lai kāda būtu situācija. Ja nevaram neko labu pateikt, tad vismaz cieņpilni. Iejūtība ļoti palīdz, un to var iemācīties. Sākumā ir jāpiedomā, jāuzdod sev jautājumi: “Vai lasītājs to saprot? Vai viņš jutīsies labi?” Ar laiku tas kļūst automātiski pat tiem, kuriem šķiet, ka viņi nav pietiekami iejūtīgi.

Gramatika lietišķajā sarakstē varot glābt dzīvību. Vai patiesi tik daudz ļaunuma nodara kāds trūkstošs komats? Vai iejūtība tomēr vērtīgāka?

Drīzāk es gribētu saņemt iejūtīgu vēstuli, kurā trūkst komata vai ir kāda drukas kļūda, nevis pazemojošu, agresīvu vai neieinteresētu vēstuli, toties gramatiski pareizu. Abi gan iet roku rokā. Arī gramatiski nepareizi uzrakstītu vēstuli ļoti grūti lasīt un uztvert, ja nav komatu un ir drukas kļūdas. Mūsu uzdevums kā rakstītājam ir panākt, lai lasītājs nekur neaizķeras un var lasīt vienā elpas vilcienā, tāpēc ir gramatika, kas visu sakārto un galu galā var glābt dzīvības. Atcerieties karikatūru “Nāc ēst, Muri!” ar komatu un bez tā “Nāc ēst Muri!”: vai nu mēs apēdam kaķi, vai saucam kaķi ēst. Ar nepareizu valodu radām iespaidu par sevi. Mūsdienās, kad tiekamies reti un attālināti, vienīgais iespaids ir caur rakstīšanu. Ja nemākam uzrakstīt vārdu “bibliotēka” – tas kaut ko par mums liecina.

Vai ir kāds vispārīgais minimums, ko sev atgādināt, ķeroties pie vēstuļu rakstīšanas?

Angļu valodā ir akronīms CLEAR (latviski – tīrs), kur katram burtam atbilst viens vārds. Šo varam lietot par matricu un atcerēties, ja viss cits aizmirsies. Ja to ievērosim, rakstītais nebūs ne par garu, ne par nepieklājīgu un viss būs kārtībā.
Compact – kompakts, lakonisks
Logical – loģisks
Empathetic – empātisks
Action based – aicinājums rīkoties
Rightness – pareizība