Ieteikumi radošu darbu rakstīšanā

Autore : Madara Mieriņa

Kā sākt rakstīt grāmatu vai citu radošu darbu? Lai ceļš līdz pirmajam maketam būtu gludāks, ieklausies padomos! 

Agri vai vēlu dzīvē var pienākt svabadāks brīdis, un gadās, ka uzkrātās informācijas un ideju ir tik daudz, ka prātā pavīd doma par to apkopošanu grāmatā.

Lai ceļš līdz pirmajam maketam būtu gludāks, ar ieteikumiem aicinām dalīties daiļliteratūras darbu autori Ievu Sīmani. Ieva izdevusi erotisko stāstu krājumu “Svētlaimes medniece”, un rudenī nāks klajā viņas jaunais romāns. Vērtīgus padomus uzklausām arī no literatūrzinātnieces Lindas Ivanovas ― daudzu darbu redaktores. Zināmākie ir minētais stāstu krājums un grāmata par mazuļu pirmo pieredzi pie maltīšu galda “Bērna vadīta ēšana”.

Rakstīt sev

Ieva norāda, ka svarīgi ir rakstīt sev, ne lasītājam. Pirmajā grāmatā viņai tas izdevies viegli, jo stāstus rakstījusi, neplānojot izdošanu, toties grūtāk bijis otrās grāmatas tapšanas laikā.

“Lasītājs ļoti labi jūt, vai sacerētais materiāls ir pa īstam no tevis vai arī ir uzrakstīts tāpēc, ka tā būtu pieklājīgi. Jāmēģina būt godīgam pret sevi, rakstīt to, ko zini, domā un jūti, pat ja kādreiz šķiet, ka uzrakstītais ir pārlieku drosmīgs un atklāts, it īpaši erotiskajā žanrā. Var būt neērti, bailes vai kaut kas cits. Tam ir jātiek pāri.”

Izteikties skaidri

Izteikt savu domu vārdos tā, lai to precīzi uztvertu lasītājs, ne vienmēr ir viegli. Autore stāsta: “Pirmo grāmatu es rakstīju bez cenzūras ― tā, kā man pašai patika un izdevās. Otrajā grāmatā sevi gribēju izaicināt un vienkāršiem vārdiem atrast sinonīmus, tādā veidā bagātinot valodu. Šķita, ka tekstam jābūt mežģīņotam un izcakinātam, lai lasītājam interesantāk. Taču, kad iedevu darbu lasīt redaktorei, viņa teica: “Kāpēc tu visu tik ļoti esi sarežģījusi?” Vienojāmies: jo vienkāršāk doma ir izteikta, jo labāk.”

“Ja pirmo grāmatu raksti, sakot to, ko gribi pateikt visiem un nevari nepateikt, otrajā grāmatā jau ir zināma latiņa, par kuru zemāk nevēlies nolaisties, un reizēm gadās aizklīst un apmaldīties,” skaidro redaktore Linda. “Tad liekas, ka ir jākļūst ārkārtīgi oriģinālam, ka tev ir ar kaut ko jāizceļas latviešu literatūrā un jāsniedz vērtīgs pienesums, bet es domāju, ka bieži var palikt pie pirmās vārda nozīmes vārdnīcā, nav jāmeklē piektais un sestais sinonīms. Manuprāt, teksta skaidrība ir svarīgāka nekā mežģīņu krāšņums,” bilst redaktore, norādot, ka šāda pārcentība arī citu autoru izdotajos otrajos un nākamajos darbos vērojama itin bieži.

Atdzīvināt tekstu

Lai daiļliteratūras tekstu padarītu virmojošāku, reizēm tomēr ir vērts ielūkoties arī uzziņu literatūrā un sinonīmu vārdnīcās. “Es neieteiktu lietot maz zināmus vārdus katrā teikumā, atkāpē un nodaļā, bet ir situācijas, kad grāmatas tekstā ir jāpievērš uzmanība,” turpina Linda. “Te noteikti noderētu kāds neparasts formulējums jeb spēlēšanās ar teksta formu, piemēram, var sākt teikumu it kā neloģiski, bet beigās tāpat viss kļūst skaidrs. Otrais ― vārdu krājums. Ja mēs visā tekstā ievērojam vienu ieturētu stilu, kāpēc gan neizmantot kādu sarunvalodas vārdu vai ― bieži vien tas ir atkarīgs arī no grāmatas mērķa vai paša autora drosmes ― pat vienkāršrunu. Tā ir literatūra ― neviens to nav aizliedzis. Teksta mērķi reizēm var sasniegt ar līdzekļiem, kurus biroja vidē mēs neizmantotu, bet literatūra ir kas pilnīgi cits.”

Redzēt detaļas kopainā

Apjomīgu darbu sacerēšana ir cieši saistīta ar rūpīgu struktūras izveidi, kas rakstīšanā palīdz, tomēr nav vienīgais līdzeklis, lai koncentrētos. Ieva stāsta par paņēmieniem, kā viņai izdevies uzrakstīt otro grāmatu: “Sākumā man ļoti grūti gāja ar rakstīšanu, jo baidīja romāna formāts, tā kā dodu priekšroku sprintam, ne maratonam. Mans risinājums bija tāds: sacerēju nesaistītas romāna nodaļas kā atsevišķus stāstiņus, pēc tam tos kombinēju kopā. Ja vajadzēja, uzrakstīju kaut ko klāt vai bez žēlastības atmetu. Tā veidojās lielā stāsta vedums. Mazie gabaliņi palīdzēja fokusēties uz darbu.”

Disciplinēti strādāt

“Prokrastinācija ir spēkā arī radošā darbā. Kad piedzīvoju pārāk ilgu pauzi, atklāju, ka rakstīšanā palīdz, ja katru dienu vienu stundu veltu rakstu darbiem, pat ja man nav ne mazākās iedvesmas,” stāsta Ieva. “Uzlieku pulksteni uz galda ar atskaites laiku un rakstu vai skatos griestos ―, neko citu darīt es šajā laikā nedrīkstu. Tas palīdz fokusēties.”

Autore brīdina jaunos rakstniekus, ka nebūs viegli: “Rakstīšana nav pašsaprotama lieta: tev ir iedvesma, ir radusies ideja un mēneša laikā uzrakstīsi grāmatu. Tā nenotiek. Primārā lieta, kas jādara, lai grāmatu veiksmīgi uzrakstītu un lai process neievilktos, ― sevi ir jādisciplinē.”

Arī Linda piekrīt Ievas vārdiem: “Ir jāatmet ilūzija par to, ka grāmatu var uzrakstīt visi. Tas ir pirmais. Un otrais ― ka tas nāk tik ārkārtīgi viegli. Es varu iedomāties kādu topošo rakstnieku, kurš iztēlojies, ka paņems datoru, aizbrauks uz mežu, apsēdīsies, kājas iemērks meža ezeriņā un uzrakstīs grāmatu. Jā, kaut kādus uzmetumus, skices, pirmos iedīgļus, sižeta pavērsienus, varoņu portretus ― to visu varbūt, bet tomēr jāatceras, ka grāmatas rakstīšana ir darbs un tam ir jāpieiet racionāli. Ir jābūt struktūrai. Tāpat kā, biroja darbu plānojot attālināti, mēs domājam par to, lai mums būtu ērta vide, piemēroti resursi, laiks, nebūtu apkārtējo traucēkļu, ― uz grāmatas rakstīšanu varētu attiecināt visu to pašu.

Protams, literatūra ir mākslas veids, rakstīšana ir radošs process, un rakstniekus mēs uzskatām par māksliniekiem ― tomēr jāatceras, ka tas ir arī darbs.”

Atrast komandu

Ir svarīgi saprast, ka, izdodot grāmatu, nepietiks tikai ar vienu autoru. Linda skaidro: “Ne velti grāmatu izdod izdevniecībā, kur strādā profesionāļi un tiek nodrošināts, ka grāmatas izstrādē, sagatavošanā un publicēšanā tiek iesaistīta vesela komanda. Agrāk grāmatas rediģēšana un koriģēšana notika vairākās pakāpēs, iesaistot atbilstošu specialitāšu redaktorus, no kuriem viens bija redaktors, kas pārzināja konkrētu tēmu, piemēram, ja romāns bija par vēsturi, bija jāiesaista vēstures speciālists. Tad literārais redaktors pārskatīja tekstu no daiļskanības viedokļa. Kad šie divi redaktori bija veikuši savu darbu, iesaistījās korektors, kurš salaboja palikušo.

Mūsdienās ierobežotā budžeta un optimizācijas dēļ grāmatas izdevēju komanda tiek krietni vien ierobežota. Es noteikti pieturos, ka ideālā gadījumā ir jāpatur vismaz trīs cilvēki: autors, redaktors un korektors. Ja pavisam ekonomiski ― jāatstāj vismaz divi, kas ir autors un redaktors. Redaktors palīdz autoram rakstīšanas procesā, strukturējot autora domas lidojumu un visu saliekot loģiskā kārtībā, iesakot mainīt sižeta līnijas un uzsverot neloģiskus notikumu pavērsienus.”