Kā pazīt latvieti pēc žestiem?

Autore : Madara Mieriņa

“Nerādi ar pirkstu!” ― mamma piebiksta pāris reižu pie sāna ar elkoni, kamēr top skaidrs, ka tā neklājas. Ķermeņa valodā visi daudz brīvāki ir bērnībā, līdz pieauguši jau apgūst sabiedrības normas un to, kāda ķermeņa kustība kurā gadījumā piedien labāk. Ķermeņa valodu cilvēks apgūst līdztekus verbālajai valodai ― skatās, mācās un atkārto, tāpēc tā ir tieši saistīta ar dzīves vietu, sabiedrību un tajā valdošo gaisotni.

Žestu valoda aptver daudz ― ķermeņa kustības, pieskārienus, savstarpējo attālumu un ķermeņa novietojumu telpā vispār, visu no acs piemiegšanas līdz spļaušanai.

Ķermeņa valoda dzīvo tieši tāpat kā mutiskā valoda ― mainās un attīstās. Var runāt par ķermeņa valodu grupām ― žestiem, kas kopīgi vairākām tautām, ― un zīmēm, kas ir pilnīgi unikālas un raksturīgas tikai vienai kultūrai. Protams, satiekoties un dzīvojot vienā kultūrtelpā, neizbēgami notiek arī izteiksmīgāko žestu aizgūšanas process ― piemēram, vidējā pirksta žests nokļuvis Latvijas žestu telpā no angļu/amerikāņu tradīcijas, kas savukārt to pārņēmusi no viduslaiku Eiropas un līdz tam to piepratušajiem romiešiem un vispirms jau grieķiem (latīņu valodā “digitus impudicus” ― bezkaunīgais, nepieklājīgais pirksts).

Kopumā latvieši savos žestos nav tik dāsni kā itāļi vai citi dienvidnieki, tomēr arī pieejamais neverbālo zīmju klāsts ir pietiekams, lai spētu pateikt gana daudz bez vārdiem. Turklāt tā vien pašiem šķiet, ka nemēdzam ikdienā daudz žestikulēt. Arī acu piemiegšana, saskatīšanās un apzināta iejukšana pūlī ir ķermeņa valoda.

Pamāšana ar galvu un tās pakratīšana.

Kad latvietis pamāj no augšas uz leju, sakot “jā”, un papurina galvu no vienas uz otru pusi, sakot “nē”, jācer, ka šos žestus daudzviet pasaulē saprot atbilstoši. Tomēr tā notiek ne vienmēr ― Bulgārijā kratīt galvu nozīmē piekrist jeb sacīt “jā”.

Spļaušana pār kreiso plecu.

Lai gan ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā cilvēki prot pasargāt sevi no vēl neatklātām draudošām briesmām un ļaunas acs ar iedarbīgo “tpu, tpu, tpu” pār kreiso plecu, citu zemju iedzīvotāji par to brīnās.

Skūpsts.

Šis draudzības un pieķeršanās apliecinājuma žests ir bijis pavisam svešs Āfrikas, Okeānijas, Amerikas, Austrālijas un Āzijas tautām. Latvietis uz lūpām skūpstās slepeni vai arī, visiem redzot, ― kāzās. Atšķirībā no krievu trīs bučām uz vaiga Latvijā parasti pietiek ar divām, lai izrādītu savu labvēlību. Ja skūpsts tiek saņemts no mazpazīstama cilvēka, lielākoties latvietis ir apjucis.

Acu kontakts.

Latvijā ir pieņemts skatīties sarunbiedram acīs. Izrādās, ka somi ar saviem paziņām nebūt nemaz neuztur acu kontaktu tik daudz, kā to dara latvieši. Dienvidu zemēs, piemēram, Turcijā un Grieķijā, skatīties acīs priekšniekiem nav pieņemts ― gluži kā dzīvnieku pasaulē, kur ciešs acu kontakts ir pamudinājums uzsākt cīņu. Un nezinošas latviešu tūristes nejauša saskatīšanās ar pretimnācēju var tikt uztverta kā iedrošinājums viņu uzrunāt un aicināt uz satikšanos.

Smaids.

Latvieša smaids ir niansēm bagāts. Tomēr tas smaids, kuru pieprasa etiķete ― satiekoties, sveicinoties un fotografējoties, nav tik plats kā amerikāņiem. Un arī kopumā uz ielām latvieši nemēdz smaidīt tik daudz, kā var vērot dienvidu zemēs, piemēram, pie arābiem.

Pirmās rindas brīvas.

Latvija nekad nav bijusi tik blīvi apdzīvota zeme, kāda ir, piemēram, Ķīna. Latvieši ir pieraduši pie lielāka savstarpējā attāluma, tāpēc pirmās rindas svinību zālē vai auditorijā viņi mēdz neaizņemt, dodot priekšroku sēdēšanai telpas vidusdaļā vai aizmugurē. Meklējiet latvieti tur!

Brīva blakusvieta.

Ja jābrauc sabiedriskajā transportā, latvietis cenšas iekārtoties tā, ka vieta blakus paliek brīva. Neizbiedējiet latvieti uzrunājot ― parasti sveši cilvēki nesarunājas.

Distance.

Runājot ar latviešiem, jāietur paliels attālums. Latviešiem ir vajadzīga liela privātā telpa (līdzīgi kā citām ziemeļu tautām ― norvēģiem, igauņiem). To nosaka tas, ka latvieši tradicionāli labprāt dzīvojuši viensētās, nevis ciematos.

Noslēgtība.

Dažkārt latvieša vēlme pēc zināma attāluma tiek uztverta kā šķietams nedraudzīgums. Bet tā tas nav. Latvietim ir vajadzīgs laiks, lai iepazītu, sadraudzētos un uzticētos. Tāpēc bieži latvietis stāv malā un klusē. Nevajag brīnīties, ja pēc jautājuma: „Vai jums ir kādi jautājumi? ”, klausītāju vidū visbiežāk iestājas pilnīgs klusums.

Vai piekrīti?

Raksta tapšanā izmantotas vairākas atziņas no Janīnas Kursītes grāmatas “Zīmju valoda: latviešu žesti”.