Pirms 25 gadiem 23. augustā 2 miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju sadevās rokās, veidojot cilvēku ķēdi caur Baltijas valstu galvaspilsētām - no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai. Tas bija unikāls pasākums, kurā piedalījās gan lieli, gan mazi. Kā īpašu veltījumu un sveicienu Baltijas ceļa 25. gadadienai Tilde ir aicinājusi Tildes darbiniekus no visām Baltijas valstu filiālēm dalīties ar savu personīgo pieredzi saistībā ar šo nozīmīgo vēstures notikumu. Iepazīstieties, cik atšķirīgas atmiņas, bet tomēr vienotas sajūtas.
- Dace Marauska, Latvija
Man tolaik bija 16. Biju komjauniete. Pati uz savu galvu viena pati aizbraucu no Pārdaugavas uz centru – gāju pa Ļeņina ielu un skatījos uz cilvēkiem, kas sadevušies rokās. No visiem staroja spēcīga enerģija, draudzība, atbalsts. Biju ļoti kautrīga, tāpēc nespraucos iekšā, bet devos pa ielu Juglas virzienā un pie Operetes teātra ēkas izrādījās, ka ķēdē pietrūkst roku – tur arī iestājos. Biju ļoti saviļņota – likās, ka jūtu tādu enerģiju, kas nāk cauri pa rokām no Igaunijas un Lietuvas. Bija aizdomas, ka daru kaut ko ne visai atļautu, bet tik ļoti gribējās būt kopā ar visiem un apliecināt savu identitāti un gatavību iestāties par Baltiju.
- Anda Ziemele, Latvija
Tajā laikā aktīvi darbojos Latvijas Tautas frontē un biju viena no Cēsu Tautas frontes nodaļas līderēm, tāpēc piedalījos Baltijas ceļa Cēsu (Vidzemes) posma organizēšanā un darīju visu, lai mūsu rajonā Baltijas ceļā nebūtu pārrāvumu un visur būtu vienota cilvēku ķēde un nebūtu nekādu traucēkļu. Bija jābūt gataviem, ja kāds traucēs Ceļa veidošanā (piemēram, milicija, padomju armija u.tml.) vai drošības dienesti aizturēs galvenos organizatorus vai nodaļu vadītājus. Bija jābūt cilvēkiem, kas viņus aizvietotu, lai pasākums izdotos. Atceros uztraukumu un to, ka bija ļoti daudz darba.
- Julius Račiūnas, Lietuva
Es nepiedalījos Baltijas ceļā, un tad man bija 6 gadi. Bet es atceros, kā mēs skatījāmies melnbalto televizoru, kurā rādīja cilvēkus Baltijas ceļā, un atceros, ka vecāki teica: “Tas ir ļoti labi.”
- Santa Pētersone, Latvija
Man bija tikko apritējuši 7 gadi, un mēs kopā ar vecākiem un krustvecākiem stāvējām posmā netālu no Ogres, uz Daugavpils šosejas. Atceros to atmosfēru, kad pirms tam sveši cilvēki sapazinās savā starpā, sadraudzējās, ceļmalās tika kurināti ugunskuri un pie tiem dziedātas latviešu dziesmas. Atmiņā spilgti palicis pacilātais noskaņojums un vienotības sajūta, kas valdīja starp cilvēkiem.
- Kārlis Rozēns, Latvija
Ir patīkami atminēties, ka piedalījos Baltijas ceļā, jo tas ir viens no zīmīgiem notikumiem, ko apmeklēju apzinīgā 5 gadu vecumā. Tas notika Rīgā un lieki piebilst, ka uz Ceļu nedevos viens, bet kopā ar saviem vecākiem.
- Sigita Skominaitė, Lietuva
Man bija 15 gadu, kad stāvēju netālu no Ukmerģes pilsētas Lietuvā. Visspilgtāk es atceros pacilātības un vienotības sajūtu, daudz Lietuvas karogu, Lietuvas PSR plakātu, un kādu apmulsušu zemnieku, kas nevar pārvest govi pāri ceļam, jo pārāk dzīva satiksme...
- Iveta Keiša, Latvija
Es biju Latvijas Universitātes 5. kursa studente (man bija 22 gadi). Ja pareizi atceros, iestājos ķēdē uz brīdi tepat Rīgā (pie bijušajām Rīgas Modēm), uztvēru to kā jautru vienojošu akciju, gandrīz kā rotaļu. Atmiņas par šo notikumu man ir blāvas, vairāk palikuši prātā citi – pirmais folkloras festivāls “Baltica” 1988. gadā, talonu sistēma, barikāžu laiks, darbs LTF Cēsu nodaļā un pučs. Bet Baltijas ceļš – es tad nebiju saistīta ar Tautas fronti, tāpēc acīmredzot neapzinājos šī pasākuma unikalitāti. Katrā ziņā ir svarīgi par šiem notikumiem atcerēties un runāt.
