„Vienmēr esmu uzskatījusi, ka nav lieliskāka un tajā pašā laikā vienkāršāka, pieejamāka iedvesmas avota par dabu – tur var atrast visu... jāmāk tikai saskatīt. Manas ainavas ir kā senu ceļojumu atmiņas, tādas, kas atgriežas nejauši un vienmēr liekas tik skaistas. Tajās katrs pakalns ir kā simbols, upes ūdens dzidrs, zvaigznes spožas un krāsainas spīd arī pusdienas laikā. Zemi var klāt spīdīgs sniegs, bet koki vēlas citu gadalaiku un paši sevi izrotā ar sārtām, caurspīdīgām lapām. Skatoties dabā, atklāju priekš sevis aizvien jaunas likumsakarības, kā grāmatā izlasu šīs pasaules noteikumus. Visas lietas tajā ir pakārtotas viena otrai un ,sekojot noteiktam ritmam, proporcijas veidojas harmoniskas un sabalansētas. Saprotu, ka pietiek vien vērīgi paskatīties, lai iegūtu neizsmeļamu materiālu darbam. Gleznojot dabu, es nekopēju to, bet atlasu man noderīgāko un saistošāko, būvējot ainavu slāni pa slānim. Dabas elementi, sajaucoties ar eļļas krāsām, veido pilnīgi jaunu, neredzētu vielu. Zināšanām, apvienojoties ar iztēli, rodas iepriekš neizjusta atmosfēra. Pakārtoju lietas savai gribai, radu jaunu pasauli. Un neviens nevar iebilst, jo tā taču ir redzama manās gleznās.”